Izstaigā seno Kuldīgu

Viesnīca „Metropole” (Baznīcas iela 11)

Ēka ir īsta jūgendstila arhitektūras pērle. Tā jau sākotnēji tika paredzēta kā viesnīca. Tās pirmo projektu 1908. gadā izstrādāja arhitekts Maksis Teodors Berči. Apakšējā stāvā bija paredzēti veikali, bet augšējā – viesu telpas, labierīcības, bufete, virtuve un ēdamzāle.

Ēkas īpašnieka Aleksandra Brades sākotnējā iecere mainījās, un 1909. gadā M. T. Berči parakstīja jaunu projektu. Apakšējā stāva labās puses spārnā bija paredzēti veikali, bet kreisajā pusē – telpas bankai. Savukārt augšējā stāvā – divi plaši dzīvokļi ar īres namiem raksturīgu plānojumu. Abiem bija paredzētas lielas, gaišas priekštelpas, piecas istabas, „meitas” istabiņa, virtuve, vannasistaba un tualete. Pagalma pusē tika projektētas tā sauktās melnās kāpnes, lai no tām varētu nokļūt virtuvēs.

Sākotnējā projektā rizalīta vidusdaļā bija paredzēta caurbrauktuve no ielas uz pagalmu. 1909. gadā izstrādātajā projektā tā pavirzīta pa labi, centru atstājot kāpņu telpai, bet kopējā mākslinieciskā kompozīcija saglabājusies.

Ēku tomēr uzcēla kā viesnīcu atbilstoši 1908. gadā izstrādātajam projektam, kurā veiktas vairākas izmaiņas. Ēkas kreisās puses ailu dalījums un atsevišķas detaļas atbilst 1909. gada projektam. 1911. gadā A. Brade lūdzis Kurzemes guberņas valdei atļauju atvērt sev piederošajā un jau uzceltajā ēkā viesnīcu „Metropole” ar tirdzniecības telpām. Gan viesnīcas, gan veikalu ieejas durvis bijušas tipiski jūgendstila būvgaldniecības paraugi. Virs veikalu vitrīnām jau projektā tika paredzētas vietas reklāmām.

1914. gadā Liepājas būvinženieris Čārlzs Karrs izstrādāja projektu viesnīcas papildu spārna jaunbūvei pagalmā. Jaunbūves pirmajā stāvā atradās noliktavas, otro aizņēma dzīvoklis, bet trešo – sešas viesnīcas istabas ar kopēju tualetes telpu. Pagalma spārna fasāde nav apmesta. Tās sarkano ķieģeļu virsma piešķir videi savdabīgu burvību. 1997. gadā viesnīcas ēka pilnīgi izdega, bet 2004.–2006. gadā pēc arhitektu Valda Zariņa, Henrija Sinkeviča un Annas Borisogļebskas projekta tā tika atjaunota.

20. gadsimta 30. gadu fotogrāfijā redzama viesnīca „Metropole” Kuldīgā, Baznīcas ielā 11.

Fotogrāfija KNM 12220 no Kuldīgas novada muzeja krājuma.

Kinoteātris un Kuldīgas Latviešu jaunatnes biedrības nams (Kalna iela 7)

Jau pirms Pirmā pasaules kara kinematogrāfs Kuldīgā atradies ēkā Kalna ielā 7, kas celta ap 1900. gadu kā vācu vingrotāju biedrības zāle. Kopš 1910. gada šajā ēkā ar pārtraukumiem darbojās kinoteātris. Tā bija gara, plānā taisnstūraina vienstāva mūra ēka ar divslīpju jumtu. Aiz priekštelpas ar kasēm atradās lielā skatītāju zāle. Tajā kopā ar balkonu bija 233 vietas skatītājiem. Ēkai bija simetriska, klasiskās formās komponēta fasāde ar greznām divviru ieejas durvīm centrā. Apjoma stūrus uzsvēra masīvi pilastri.

Pēc Pirmā pasaules kara nama īpašnieki Jānis Baumanis un Žanis Adamsons iecerēja atjaunot kinematogrāfa darbību. 1923. gada 23. februārī viņi nosūtīja Iekšlietu ministrijas Būvniecības departamentam attiecīgu lūgumrakstu, norādot, ka projekcijas aparatūru paredzēts novietot tieši zālē, nevis atsevišķā telpā. 1924./1925. gada mijā kinematogrāfu „Stars” slēdza.

Vēlāk telpas izmantoja Kuldīgas Latviešu jaunatnes biedrība. Būvinženieris G.Zosuls izstrādāja ēkas pārbūves projektu, bet to parakstīja būvinženieris J.Šmūdze. Ēkas otrajā stāvā tika izbūvēta biedrības valdes istaba. 1930. gadā atkal radās vēlme demonstrēt kinofilmas, un J.Šmūdzem tika pasūtīts vēl viens projekts kinematogrāfa vajadzībām.

Līdz mūsdienām ēka nav saglabājusies – arhitektoniski augstvērtīgās un filigrānās eklektisma stila ēkas vietā nācis tipisks 80. gadu būvniecības produkts bez jebkādām arhitektūras mākslinieciskajām pazīmēm.

1926. gadā uzņemtajā fotogrāfijā redzama Kuldīgas Latviešu jaunatnes biedrības ēka Kalna ielā 7.

Fotogrāfija KNM 38699 no Kuldīgas novada muzeja krājuma.

Kuldīgas jaunais rātsnams (Baznīcas iela 1)

Viena no ievērojamākajām publiskajām ēkām, kas celta 19. gadsimta otrajā pusē, ir Kuldīgas jaunais rātsnams Baznīcas ielā 1. Tiek uzskatīts, ka tā ir pēdējā šīs funkcijas celtne, kas būvēta Latvijas teritorijā. To uzcēla ap 1868. gadu pēc arhitekta Oto Dīces izstrādāta projekta, jo Kuldīgas rātei 19. gadsimta 50. gados neizdevās saskaņot vecā rātsnama, kurš bija kļuvis par šauru, pārbūves projektu.

Jaunais rātsnams ir greznās neogotikas formās būvēta ēka ar simetrisku galveno fasādi. Tās centrālo rizalītu vainago vēlīnajai angļu gotikai raksturīgie zobinājumi, bet fasādes visu pakāpju stūrus uzsver pinakļi. Virs ieejas durvīm ir rātsnamiem tradicionālais balkons, no kura labi pārredzams senais tirgus laukums. Visi logi pārsegti apaļloka arkām. 19. gadsimta otrajā pusē šāds „apaļloka stils” bija pieņemts kā sava veida standarts daudzu publisko ēku arhitektūrā un visai bieži sastopams arī rātsnamos, it īpaši Vācijā.

Aiz galvenās ieejas monumentālas kāpnes ved uz otro stāvu, kur vairāku telpu anfilādes vidū atrodas lielā rātes sēžu zāle. Mūsdienās celtne atdzimusi. Fasādes ir sakoptas, un pulkstenis linetē virs balkona atkal precīzi rāda laiku. Atjaunotās iekštelpas atguvušas kādreizējo spozmi. Kaut arī ne visi autentiskie sienu gleznojumi ir restaurēti, greznākā un iespaidīgākā telpa ir lielā sēžu zāle. Jaunais rātsnams ir viens no Kuldīgas arhitektūras simboliem.

Fotogrāfijā redzams pilsētas valdes nams ap 1910. līdz 1914. gadu. Pie tā stāv cilvēku grupa ar cunftu karogiem.

Fotogrāfija KNM 11.707 no Kuldīgas novada muzeja krājuma.

Kuldīgas Sadraudzīgās biedrības nams (Raiņa iela 21)

Sākot ar 19. gadsimta otro pusi, Kuldīgā uzplauka sabiedriskā un kultūras dzīve. Rosīgi darbojās dažādas biedrības, tika rīkoti kultūras pasākumi un teātra izrādes.

1882. gadā dibināta Kuldīgas Sadraudzīgā biedrība, kas 20. gadsimta sākumā kopā ar Lauksaimniecības biedrību savām vajadzībām uzcēla apjomīgu ēku tagadējā Raiņa ielā 21. Biedrības nama projektu 1908. gadā izstrādāja arhitekts Aleksandrs Vanags. 1909. gada 5. un 6. septembrī svinīgi tika atklāts Sadraudzīgās biedrības un Lauksaimniecības biedrības jaunais nams – 5. septembrī bija svētku akts un goda mielasts, 6. septembrī pirmoreiz Kuldīgā tika izrādīta Hermaņa Heijermana luga “Visu dvēseļu diena”, bet pēc izrādes notika svētku balle.

Kuldīgas biedrības nama projekts apstiprināts Kurzemes guberņas valdes būvju nodaļā tikai 1914. gada augustā. Nama fasāžu arhitektūrā jaušamas gan nacionālā romantisma atskaņas, gan neoklasicisma iezīmes. Fasādēs ir gan nacionālajam romantismam raksturīgās logu ailas ar trapecveida augšdaļām, gan ciļņi, kas atgādina etnogrāfiskus rakstus, gan klasiska profila dzegas un pilastri, virs kuriem kādreiz pacēlušies stilizēti pinakļi. Ēkas galā, kas piekļaujas Alekšupītei, izceļas virsskatuves apjoms.

Jau 20. gadsimta sākumā daudzos Latvijā celtajos latviešu biedrību namos rādīja kino. Arī Kuldīgas nama lielajā zālē 1929. gadā pēc būvinženiera Jāņa Šmūdzes projekta izbūvēta kinematogrāfa telpa, bet ēkas plānojums kopumā palika neizmainīts. Pirmajā stāvā atradās garderobe un bufete, biljarda zāle un krājaizdevu sabiedrības telpas. Bija atsevišķs ekonoma jeb nama pārvaldnieka dzīvoklis. Viena

kāpņu telpa veda tieši uz lielo zāli, bet otra – uz viesnīcas istabām. Padomju laikā veiktajās un pavirši izpildītajās pārbūvēs fasāde daudzviet visai robusti izmainīta, iznīcinot daudz sākotnējo apdares detaļu. Tagad ēkā darbojas Kuldīgas kultūras centrs.

Fotogrāfijā redzams Kuldīgas Sadraudzīgās biedrības nams Raiņa ielā 21 un tā apkārtne ap 1918. līdz 1922. gadu. Autors: A. Freimanis.

Fotogrāfija KNM 5224 no Kuldīgas novada muzeja krājuma.

Kuldīgas tūku fabrika (Dzirnavu ielā 18)

Kuldīgas 1797. gada plānā šajā vietā iezīmēts Dzirnavu dīķis un ūdensdzirnavas, kas, domājams, darbojušās jau 17. gadsimtā. Vēlāk tur iekārtota arī kokzāģētava un vilnas apstrādes fabrika, kura 20. gadsimta 20. un 30. gados kļuva plašāk pazīstama kā A. Vintelera Kuldīgas tūku fabrika. Ūdensdzirnavas sauca par Pilsētas dzirnavām, jo līdz 19. gadsimta sākumam tās piederēja Kuldīgas pilsētai. Ceļš no tām uz pilsētas centru ieguva Dzirnavu ielas nosaukumu.

1814. gadā dzirnavas kopā ar dārzu, pļavu un aramzemes gabalu tika nodotas privātīpašumā ar mantojuma tiesībām. Turpmākajos gados dzirnavas tika paplašinātas, un 1872. gadā tajās uzstādīja arī vilnas apstrādāšanas iekārtu, tādējādi liekot pamatus Kuldīgas vilnas apstrādes fabrikai. 1877. gadā dzirnavas un fabriku savā īpašumā ieguva Šveices pilsonis Ludvigs Vintelers.

19. un 20. gadsimta mijā fabrika tika ievērojami modernizēta: sāka darboties tvaika krāsotava un mazgātava. Ar lupatu plucināmās mašīnas palīdzību vecas vadmalas un vilnas drānas varēja pārstrādāt par vilnu. 1909. gadā lielākā daļa no fabrikas ēkām, mašīnām un izejvielām gāja bojā ugunsgrēkā, neskartu atstājot vien krāsotavu, taču jau 1910. gadā uzņēmums atjaunoja darbību no jauna uzceltā mūra ēkā. 1911. gadā izgatavotā fabrikas situācijas plānā redzams, ka dzirnavu teritorijā starp Lielo Dzirnavu ielu un Mazo Dzirnavu (tagad Leona Paegles) ielu bijušas 18 ēkas. Lielākajā mūra ēku grupā pie Lielās Dzirnavu ielas atradās dzirnavas ar turbīnu telpu, kā arī vilnas apstrādes telpas – noliktava un vilnas kāršanas, vērpšanas un aušanas telpas. Koka ēkās sētas pusē bija krāsotava, veltuve un telpas tvaika mašīnai un kurtuvei. Pa kreisi no mūra ēkām atradās pagrabs, bet aiz tā – smēde un dzelzs noliktava. Pie Alekšupītes tās labajā krastā izvietojās kokzāģētava, kuras iekārtu darbināja ar ūdens spēku. Pie Mazās Dzirnavu ielas atradās kokmateriālu krautuve, ratnīca, zirgu stallis un noliktava.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, vilnas apstrāde tika pārtraukta, un to atsāka tikai pēc kara. 1919. gadā L.Vintelers dzirnavas un vilnas apstrādāšanas fabriku, kā arī kokzāģētavu pilnībā nodeva savam vecākajam dēlam Arturam Vinteleram, kurš bijušajās labības malšanas telpās izveidoja austuvi. Fabrikas darbībai attīstoties, 1924. gadā pēc Liepājas arhitekta Makša Teodora Berči izstrādāta projekta sāka celt un 1927. gada oktobrī atklāja jaunu fabrikas austuves ēku, kurā izvietoja 45 aušanas mašīnas. 1927. gadā arhitekts pēc A. Vintelera pasūtījuma uzprojektēja arī smalkās, tā sauktā Šveices stila formās veidotu baložu mājiņu ar nelielu dīķīti, kā arī izstrādāja Kuldīgas tūku fabrikas emblēmas skici. Starpkaru periodā fabrika piedzīvoja vairākus ugunsgrēkus – 1924. un 1929. gadā izdega fabrikas vilnas žāvētava.

20. gadsimta 20. gadu nogalē un 30. gadu sākumā tautsaimniecības krīzes dēļ nācās sašaurināt ražošanu un atlaist daļu strādājošo. 1931. gadā fabrika uz laiku pat tika slēgta, tomēr turpmākajos gados tā atkal uzplauka un brīžiem nodarbināja pat 300 strādnieku. Fabrikā veica visdažādākos darbus, sākot ar jēlvilnas pārstrādāšanu un beidzot ar augstvērtīgu audumu izgatavošanu. 1939. gada 24. novembrī saskaņā ar līgumu par vācu tautības Latvijas pilsoņu repatriāciju tika anulēta A. Vintelera un viņa ģimenes locekļu Latvijas pilsonība, un viņi 1939. gada 1. decembrī izceļoja uz Vāciju. 15. decembrī uzņēmums tika likvidēts un darbu zaudēja visi 180 darbinieki.

Fabrikas darbība tika atjaunota padomju okupācijas laikā 1941. gada 29. janvārī, bet vācu okupācijas laikā tūku fabrika darbojās kā firmas „Ostland Faser GmbH” filiāle. Uzņēmums nodarbināja ap 150 strādnieku. Kara beigās tika sabombardēta katlumāja, bet strādnieki tūliņ pēc kara beigām to atjaunoja, un 1945. gada rudenī fabrika atsāka darbu. 1964. gadā Kuldīgas tūku fabriku pievienoja firmai „Rīgas tekstils”, bet kopš 1965. gada līdz pat Latvijas neatkarības atjaunošanai uzņēmums bija Rīgas trikotāžas ražošanas apvienības „Māra” sastāvdaļa. Tagad bijušās tūku fabrikas ēkās darbojas šūšanas uzņēmums „Kuldīgas tekstils” un konditorejas un kulinārijas izstrādājumu ražotne „Saules ieleja 3”.

Fotogrāfija uzņemta 1934. gadā, tajā redzama A. Vintelera Kuldīgas tūku fabrika Dzirnavu ielā 18.

Fotogrāfija KNM 15.326 no Kuldīgas novada muzeja krājuma.

Svētās Annas luterāņu baznīca (Dzirnavu iela 12)

Kuldīgas sakrālās arhitektūras rota – Svētās Annas luterāņu baznīca ir jaunākais dievnams pilsētā, tāpēc atrodas nedaudz iesāņus no Kuldīgas vēsturiskā kodola.

1866. gadā pēc Kuldīgas vācu draudzes enerģiskā mācītāja Reinholda Rēdera (R. Rehder) ierosmes tika sākta līdzekļu vākšanu dievnama celtniecībai, taču Iekšlietu ministrija atļauju būvniecībai deva tikai 1896. gadā. Tika nodibināta baznīcas būves komiteja, kuru kopā ar vietējiem muižniecības pārstāvjiem vadīja toreizējais latviešu draudzes mācītājs Johans Frīdrihs Freibergs (J. F. Freiberg). Baznīcas būvprojektu izstrādāja arhitekts Vilhelms Johans Kārlis Neimanis (Wilhelm Johann Carl Neumann). Pamatakmens tika ielikts 1899. gada oktobrī. Būvdarbus uzraudzīja namdaris E. Jēkabsons un mūrniekmeistars Cauše (arī Gauše). Celtniecība ilga piecus gadus un izmaksāja 55 000 rubļu. Tūkstoš sēdvietām paredzētais dievnams tika iesvētīts 1904. gada 31. oktobrī.

Baznīcas ārējam tēlam ir izteikti viduslaicīga noskaņa. Tās arhitektūrā iekļauta gan neogotikas, gan neoromānikas formālā izteiksme.

Fotogrāfijā attēlota Kuldīga 1918.–1919. gadā. Priekšplānā redzama latviešu (tagadējā Sv. Annas) luterāņu baznīca.

Fotogrāfija KNM 7457 no Kuldīgas novada muzeja krājuma.

Latvijas Bankas Kuldīgas nodaļa (Dzirnavu iela 5)

Ēkā Dzirnavu ielā 5 agrāk atradās Latvijas Bankas Kuldīgas nodaļa. Kopš 2019. gada tajā izvietots Kuldīgas novada muzeja krājums.

Latvijas Bankas nodaļa Kuldīgā tika atvērta jau 20. gadsimta 20. gados. Sākotnēji tā atradās Valsts kases Apriņķa nodaļas ēkā Pils (agrāk Rumbas) ielā, kur mūsdienās atrodas restorāns “Bangert’s”, taču šī ēka nebija piemērota bankas nodaļas vajadzībām. Latvijas Bankas padomes locekļi 1929. gada 24. jūlijā pēc Pils ielā esošās Latvijas Bankas Kuldīgas nodaļas ēkas apskates secināja, ka nodaļas telpas ir pārāk mazas un traucē tās darbību. Padomes locekļi arī atzīmēja, ka ēku nav iespējams paplašināt, jo gruntsgabals, uz kura ēka atradās, bija pārāk mazs.

1928. gadā Latvijas Banka Kuldīgā iegādājās 1363 kvadrātmetru lielu zemes gabalu Mucenieku un Dzirnavu (agrāk Lielās Dzirnavu) ielas krustojumā, par to samaksājot 6500 latu. Savukārt nākamajā gadā tika sarīkots Kuldīgas nodaļas ēkas projektu konkurss. Bija paredzēts, ka šis projekts pēc tam tiks izmantots kā paraugs arī citu bankas nodaļu jauno ēku celtniecībai. Kopumā pēc šī projekta ar salīdzinoši nelielām izmaiņām tika uzbūvētas trīs ēkas – Kuldīgā, Jēkabpilī un Cēsīs.

Kaut arī Indriķa Blankenburga projekts konkursā ieguva tikai trešo vietu, tas tika atzīts par piemērotāko, bet ar vienu piebildi – šim projektam bija jāpielāgo pirmo godalgu ieguvušā Lidijas Hofmanes-Grīnbergas projekta fasāžu stils. I.Blankenburga pārstrādātais projekts tika apstiprināts 6. novembrī. Ēkas celtniecība tika nodota Jēkabam Ozoliņam. Celtniecības izmaksas bez centrālās apkures tika noteiktas 80 181,54 latu apmērā, bet kopā ar centrālo apkuri – 104 539,16 latu apmērā. Būvdarbi bija jāpabeidz līdz 1931. gada 1. septembrim.

1931. gada 16. aprīļa Latvijas Bankas padomes sēdē direktors Staņislavs Kambala ziņoja, ka uz attiecīgo brīdi Kuldīgas nodaļas ēkas būvē jau ieguldīti 113 380,58 lati un ēkas pabeigšanai, neskaitot dārziņa ierīkošanu pie tās, nepieciešams ieguldīt vēl apmēram 10 000 latu. Latvijas Bankas Kuldīgas nodaļas ēkas celtniecība, ieskaitot gruntsgabala iegādi, beigu beigās izmaksāja 129 250,82 latus.

1931. gada 3. novembrī Latvijas Bankas Kuldīgas nodaļas ēku apsekoja komisija. Tās locekļi veiktos būvniecības darbus atzina par apmierinošiem, bet norādīja uz vairākām nepilnībām, kas garantijas laikā jānovērš. Kaut defektu novēršana turpinājās arī vēlāk, uzskatāms, ka ēka oficiāli pabeigta 1931. gadā. Nav saprotams, kādēļ Latvijas Bankas Kuldīgas nodaļas ēkas frontonā mūsdienās attēlots gadskaitlis 1934 un kad tas uzstādīts, jo sākotnēji frontonā atradās daiļkrāsotāja un mākslas rūpnieka Osvalda Meijera izgatavots uzraksts “Latvijas Banka Kuldīgas nodaļa”.

Lielāko daļu ēkas pirmā stāva aizņēma bankas pārvaldnieka un apkalpotāja dzīvokļi. Bankas darbinieki pirmajā stāvā ierīkotajos dzīvokļos dzīvoja līdz pat 90. gadu sākumam, kad šajā ēkā darbu uzsāka viena no Latvijas Universālās bankas jeb Unibankas (vēlāk SEB bankas) filiālēm.

2019. gadā šī vēsturiskā Latvijas Bankas ēka tika nodota lietošanā Kuldīgas novada muzejam. Uz jauno ēku no Vakara ielas tika pārvietots viss muzeja krājums. Pagrabstāvā un ēkas pirmajā stāvā atrodas slēgtās krātuves un Krājuma un pētniecības nodaļas darbinieku kabineti, savukārt otrajā stāvā šobrīd tiek iekārtota atvērtā krājuma ekspozīcija, kurā sabiedrība varēs iepazīt vairāk nekā trešdaļu muzeja krājuma lietisko priekšmetu.

Fotogrāfijā redzama Latvijas Bankas Kuldīgas nodaļas ēka tagadējā Dzirnavu ielā 20. gadsimta 30. gados.

Fotogrāfija KNM Plg. 10.288 no Kuldīgas novada muzeja krājuma.

F. V. Litča degvīna un liķieru fabrika (Mucenieku iela 9)

Ēkā kādreiz atradās F. V. Litča degvīna un liķieru fabrika.

1882. gadā pilsētā darbojušās trīs degvīna fabrikas, nodarbinot 16 strādniekus. Degvīna ražotnes bija nelielas, un tās parasti iekārtoja dzīvojamajās vai saimniecības ēkās. Izņēmums bija 1867. gadā dibinātā F. V. Litča degvīna un liķieru fabrika, kuras vajadzībām tika uzcelta jauna ēka Mucenieku ielā 9. Tā bieži vien attēlota uz produkcijas etiķetēm, tiesa, mākslinieka skatījumā pārveidotā izskatā.

Frīdrihs Vilhelms Litčs dzimis Klaipēdā (toreizējā Mēmelē) un, jau būdams vīra gados, ieradies Kuldīgā, kur izveidoja degvīna fabriku, sākotnēji nodarbinot 3–4 strādniekus. Uzplaukumu šis uzņēmums piedzīvoja 19. gadsimta beigās, kad tajā ražotais spirts, degvīns, esences, uzlējumi, balzams, liķieri un zāles „Litča kunga pilieni” bija ieguvuši patērētāju atzinību un pat medaļas vietējo ražojumu izstādēs. Fabrika nodarbināja jau 10 strādniekus.

Tāpat kā daudzām senajām dzīvojamajām ēkām, fabrikas ēkas būvapjomu stūri uzsvērti ar pilastriem un gala zelminī bijuši Kuldīgā visur esošie trīs mazie lodziņi. Šeit tiem bijusi rombiska forma. Ēkas kreisajam galam piebūvēts augsts no sarkaniem ķieģeļiem mūrēts dūmenis.

Pēc īpašnieka aiziešanas viņsaulē 1908. gadā fabrika beidza pastāvēt. Ēkā iekārtoja pienotavu. Vispirms tur bija pienotava „Reform”, kas ražoja sviestu un apstrādāja medu. 20. gados telpās izvietoja Kuldīgas Piensaimnieku sabiedrības pienotavu, bet padomju laikā ēkā atradās Kuldīgas pienotava. Tad fabrikas ēka piedzīvoja lielākas izmaiņas: par divām ailu asīm gar ielu pagarināti abi ēkas sānu spārni, dūmenim ieaugot ēkas apjomā, kreisās puses spārnam aizmūrēts viens logs un uzlikts zemāks jumts, labās puses spārnam uzcelts otrais stāvs, bet centrālajai trīsstāvu daļai kreisajā pusē neveikli „pielipināts” neliels apjoms un otrajā un trešajā stāvā aizmūrēti vidējie logi.

Pēdējais īpašnieks, kas ēku izmantoja kā pienotavu, bija uzņēmums „Kurzemes piens”. Šobrīd ēka stāv tukša un netiek izmantota.

Fotogrāfija KNM Plg. 6963, etiķetes KNM 33348-1 un KNM 33348-3 no Kuldīgas novada muzeja krājuma.

Hercberga nams (Liepājas iela 8)

Viena no Kuldīgas vēsturiskajā vidē arhitektoniski un izmēru ziņā iespaidīgākajām celtnēm ir īres nams ar veikaliem Liepājas ielā 8 (Liepājas ielas un Raiņa ielas stūrī). Ēka celta 1913. gadā, un Kuldīgā to pazīst kā Hercberga namu, jo tās īpašnieks bijis Roberts Hercbergs. Jau tajā pašā gadā reklamēts, ka pie R. Hercberga lielā izvēlē dabūjamas „modes preces, kažoku preces, adītas jakas, vilnas dzija, lietussargi, apavi, zīdu drānas, kleišu garnitūras, samts, krāgi un manšetes”, kā arī „Sv. Pēterburgas galošas”, turklāt viss esot „pirmās zortes”.

Šim parasti par divstāvu ēku dēvētajam namam patiesībā ir trīs stāvi. Nama augšējā stāva lielākā daļa izbūvēta mansardā, bet stūrī paceļas ar kupolu apjumts cilindrisks tornis. Pirmo stāvu aizņem veikali, bet ar krusta velvi pārsegtā stūra daļa zem torņa ir gājējiem atklāta telpa. Šādu īsti lielpilsētniecisku risinājumu nav daudz pat Rīgā. Skatlogu arkāde pirmajā stāvā nedaudz atgādina raksturīgās muižu klētis ar arkāžu lieveņiem. Barokālo ieejas durvju virsloga ažūrajā metāla režģī ieausts celšanas gada skaitlis 1913. Ēkas telpiskais veidols un mākslinieciskais tēls ir īsts jūgendstila produkts. Latvijas mazpilsētu apbūvē tam tiešu analogu nav, taču atsevišķi formu valodā līdzīgi arhitektoniski veidojumi pamanāmi vairākos 20. gadsimta sākumā tapušos muižu kungu namos.

Starpkaru periodā ēkas spārnā, kas pavērsts pret Raiņa (tolaik Katoļu) ielu, pirmajā stāvā atradās aptieka, bet 1966. gadā ēkā iekārtoja populāro kafejnīcu „Staburadze.” Hercberga nams, kaut zaudējis dažas detaļas, kopumā labi saglabājis 20. gadsimta sākuma arhitektūras kvalitāti.

1930. gadu fotogrāfijā redzams nams Kuldīgā, Liepājas (agrāk Ļeņina) ielā 8. Šajā laikā tajā atradās Birgeru aptieka, R. Feitelberga adītava, N. Gitelsona rakstāmlietu un rokdarbu veikals u. c.

Fotogrāfija KNM 27487 no Kuldīgas novada muzeja krājuma.

Sinagogas ēku komplekss (1905. gada ielā 6)

Viduslaikos visā Eiropā ebreji tika vajāti. Arī Livonijas valstiņā tiem apmešanās bija aizliegta. Taču 1611. gadā Rīgas rāte izdeva rīkojumu, kas atļāva ebrejiem pilsētā nodarboties ar tirdzniecību. Ebreji regulāri bija spiesti saskarties ar negācijām no vietējiem iedzīvotājiem, dažādiem aizliegumiem un pat padzīšanu no pilsētām. Laikam ritot un atceļot dažādus ierobežojumus, daudzās Latvijas pilsētās veidojās un nostiprinājās ebreju kopienas, tomēr, kā liecina 1797. gadā veiktā uzskaite, šajā laikā 80% ebreju vēl joprojām dzīvoja lauku ciematos, nevis pilsētās. Ar laiku arī Kuldīgā izveidojās un nostiprinājās ebreju kopiena. 1850. gadā tika dibināta pirmā skola ebreju zēniem. 1901. gadā pilsētā darbojās jau trīs ebreju skolas – Talmuda un Toras skola, ebreju valsts jeb kroņa skola un privātā meiteņu skola.

Kuldīgā līdz mūsdienām saglabājies ebreju kulta celtņu puduris, kurā ietilpst Lielā sinagoga, Mazā jeb sieviešu sinagoga, ko dēvē arī par lūgšanu namu, un kapliča. Lielās sinagogas pamatakmens likts 1876. gada maijā. 1877. gada 1. janvārī laikrakstā “Goldingenscher Anzeiger” tika rakstīts, ka celtniecības darbi kavējoties un trūkstot līdzekļu ēkas pabeigšanai, bet tā paša gada 3. septembrī laikrakstā tika izteikta pateicība vietējai ebreju kopienai, kā arī Kuldīgā dzīvojošo ebreju radiniekiem ārzemēs, kuru atbalsts ļāvis turpināt darbus pie sinagogas celtniecības un iekārtošanas (sinagoga šajā laikā gan vēl nebija pilnībā pabeigta un iekārtota). Līdz mūsu dienām Lielās sinagogas apjoms nonācis nedaudz pārveidotā izskatā. Ēka bijusi līdzīga Lielajai (Horālajai) sinagogai Rīgā, Gogoļa ielā 25 (1868–1871, arhitekts Pauls fon Hardenaks), kas tika nodedzināta 1941. gadā. Tiesa, Kuldīgas dievnama fasāžu tipiski neoromāniskais arhitektoniski dekoratīvais ietērps bija vienkāršāks. Par tā sākotnējo izskatu var spriest pēc vēsturiskajiem fotoattēliem.

Lūgšanu telpas vidū atradās paaugstinājums – bima ar pulti Toras lasīšanai. Gar malām bija izvietoti soli vīriešiem, bet ieejas galā un balkonos – sievietēm. Telpas galu rotāja altāris jeb Aron–Kodeš (Toras tīstokļu glabātava). Gar telpas abām malām un, iespējams, arī galā bija uz kolonnām balstīti balkoni, kuru margas bija īpaši grezni rotātas ar meandra motīvu, Dāvida zvaigznēm un citiem jūdaismam raksturīgiem dekoratīviem motīviem.

Pēc Otrā pasaules kara arhitektoniski augstvērtīgo ēku izmantoja kā graudu glabātavu. No 1956. līdz 1958. gadam tā tika pārbūvēta par kinoteātri, kas darbojās līdz 2003. gadam. Tad Kuldīgas pilsētas dome pieņēma lēmumu visā sinagogas kompleksā ierīkot Kuldīgas Galveno bibliotēku – 2011. gada 22. augustā tā vēra durvis apmeklētājiem. Ēkā saglabāts viss, ko vien varēja saglabāt no vēsturiskajiem sinagogas elementiem.

Atjaunota arī Mazā sinagoga jeb lūgšanu nams. Šajā ēkā Otrā pasaules kara gados tika ierīkotas garāžas, vēlāk arī noliktavas. Kinoteātra laikā bēniņos bijušas darbinieku kopmītnes, dažas telpas izbūvētas arī Kuldīgas mūzikas skolas vajadzībām.

Ēka atguvusi vēsturisko ārējo tēlu, fasāžu arhitektonisko risinājumu un iespēju robežās arī iekštelpu apdari. Lūgšanu telpu atkal izgaismo logu rindas no abām telpas pusēm, balkonu var izmantot dažādām izstādēm un citām kultūras norisēm, bet bēniņos ir semināru telpa, noliktava un citas palīgtelpas.

Sinagogas kompleksa trešā sastāvdaļa – kapliča – celta aptuveni vienā laikā ar abām pārējām ēkām.

Fotogrāfijā redzams kinoteātris „Kurzeme” 1960. gados.

Fotogrāfija KNM Plg. 9555 no Kuldīgas novada muzeja krājuma.

Ēka 1905. gada iela 10

Vairākas ievērojamas skolu ēkas Kuldīgā uzceltas 19. gadsimta otrajā pusē un pēdējā ceturksnī. Vienu no tām – 1905. gada ielā 10 – cēlis vietējais mērnieks un viens no Kuldīgas Sadraudzīgās biedrības dibinātājiem un vēlākajiem vadītājiem Pēteris Jākobsons (arī Jēkabsons). Ēka netika būvēta kā mācību iestāde, bet 1879. gadā to par 12 500 rubļiem nopirka pilsētas valde un tajā ierīkoja meiteņu skolu. Visticamāk, šajā laikā ēka pagarināta. Piebūves fasādē atkārtota jau esošās ēkas fasādes arhitektūra, vienīgi skatītāju zāles lielie, apaļloka arkām pārsegtie logi otrajā stāvā ienes fasādē zināma svaiguma elpu. Kādu laiku ēkā atradās arī pasts, taču 1911. gadā ēka remontēta un atjaunota skolas vajadzībām. Fasādes apdare saglabājusies tikpat kā neizmainītā veidā līdz mūsdienām. Tagad ēkā atrodas Kuldīgas novada bērnu un jauniešu centrs.

20. gadsimta sākuma pastkartē redzama ēka 1905. gada ielā 10, kurā šobrīd atrodas Kuldīgas novada bērnu un jauniešu centrs.

Fotogrāfija KNM 14.305 no Kuldīgas novada muzeja krājuma.

Kuldīgas ebreju pamatskola (Smilšu iela 6)

Ēkas celtniecība tika uzsākta 1914. gadā, bet to pabeidza tikai pēc Pirmā pasaules kara. Tā tika būvēta par sērkociņu fabrikas “Vulkāns” īpašnieka Luija A. Hiršmana līdzekļiem un nodota lietošanā pilsētas ebreju kopienai. Grāmatā “Kuldīga. Arhitektūra un pilsētbūvniecība” teikts, ka ēkas celšanas brīdī jūgendstils bija tikko pārsniedzis uzplaukuma zenītu, bet eklektiskās vēsturisko stilu interpretācijas jau iegūlās dziļākos vēstures plauktos. Nelielās divstāvu ēkas līdzsvarotā „ķieģeļu stila” fasāde ar ķieģeļu ēkām neparasti lielajām, ritmiski kārtotajām logailām un cēli svinīgo veidolu labi atbilst skolas raksturam. Iespējams, ka arī šīs ēkas arhitekts bijis M. T. Berči.

1927. gada 7. martā apstiprināts ēkas pārbūves projekts, kuru izstrādājusi arhitekte Zāra Goldberga. Bija paredzēta vairāku apkārtējo koka celtņu nojaukšana, kā arī esošās ēkas remonts un paplašināšana, ielas fasādi vienā galā pagarinot par trīs logu asīm. Projektā paredzēti arī grezni metāla vārti un žogs, kas vizuāli norobežotu un sargātu no ielas kņadas kaimiņos esošās sinagogas pagalmu. Kopējās būvdarbu izmaksas būtu 52 027 lati un 4 santīmi, taču līdzekļu trūkuma dēļ projekts netika īstenots. Starpkaru periodā ēkā atradās Valsts ebreju pamatskola, tagad – E. Vīgnera Kuldīgas mūzikas skola.

Fotogrāfijā, kura uzņemta 20. gadsimta 30. gados, redzama ebreju pamatskola Kuldīgā, Smilšu ielā 6.

Fotogrāfija KNM 4537 no Kuldīgas novada muzeja krājuma.

Vācu vidusskola (Pētera iela 5)

Vācu aristokrātijas iedibinātās tradīcijas Kuldīgā turpināja iespaidot kultūras un izglītības attīstību vēl vairākus gadus pēc Latvijas Republikas proklamēšanas. 20. gadsimta 20. gadu sākumā bijušais “vācu bruņniecības ģimnāzijas nams” Kalna ielā 19 tika nodots lietošanā Kuldīgas Valsts vidusskolai, tāpēc 20. gadu vidū Vācu vecāku savienība par privāti saziedotiem līdzekļiem nolēma celt jaunu vācu vidusskolas ēku Pētera ielā 5.

Projektu izstrādāja inženieris-arhitekts Arnolds fon Maidelis, un Iekšlietu ministrijas būvvalde to apstiprināja 1927. gada 1. septembrī. Būves vadību uzņēmās inženieris G. Zosuls, taču 1927. gada 28. oktobrī to pārņēma arhitekts Vilhelms Bokslafs. 1928. gadā ēka jau tika nodota lietošanā.

Iespaidīgās, ar izteiksmīgu četrslīpju jumtu pārsegtās trīsstāvu mūra celtnes atturīgām līnijām veidotā arhitektūra ir askētiska un tīra. Tā ir mākslinieciski pabeigta būve, taču veidota tā, lai nākotnē varētu tikt paplašināta, kļūstot par pagalma spārnu lielākam, paralēli ielai novietotam būvapjomam. Ieeja ir visai neparasti veidota kā lievenis ēkas gala fasādē, tai vajadzētu būt daudz reprezentatīvākai un atrasties tuvāk ielai. Gar pietiekami plašiem, no vienas puses izgaismotiem gaiteņiem jeb galerijām virknētas septiņas klašu telpas, bet ēkā nav zāles, kādas parasti bija 20. gadsimta 20. un 30. gados celtajās skolās. Mūsdienās ēkā atrodas Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskola.

Fotogrāfijā redzama vācu vidusskola Kuldīgā, Pētera ielā 5.

Fotogrāfija KNM 4538 no Kuldīgas novada muzeja krājuma.

Baltijas skolotāju semināra ēka (Liepājas iela 31)

Viena no iespaidīgākajām ēkām Kuldīgas centrā bijusi pareizticīgās brālības skola un bērnu patversme Liepājas ielā 31. Tā uzcelta 1878.–1879. gadā un iesvētīta 1879. gada 22. jūlijā. Ēkai pat saglabājies būvprojekts, kura autors ir Sanktpēterburgas inženieris Nikolajs Dormidontovs. Kuldīgai neraksturīgi lielā, trīs stāvus augstā ēka novietota ar atkāpi no ielas, pret kuru pavērsta tās sānu fasāde. Grezni mūra vārti no ielas ved pagalmā, pret kuru plešas galvenā fasāde. Samērā atturīgi piesātinātajā ēkas fasāžu eklektisma arhitektūrā jaušama no Krievijas galvaspilsētas atvesta pavēsi klasiska stingrība.

1870. gada 2. martā Krievijas Valsts padome piekrita Baltijas skolotāju semināra dibināšanai, un jau tā paša gada 2. septembrī tas sāka darboties Rīgā. 1886. gada janvārī Baltijas skolotāju seminārs tika pārcelts uz Kuldīgu un izvietots īrētajās pareizticīgās brālības skolas un bērnu patversmes telpās.

Bermontiādes laikā, 1919. gada 14. novembrī, tika noskaidrots, ka Kuldīgā atrodas apmēram 70 vācu karavīri ar diviem ložmetējiem. Latviešu spēku uzbrukums Kuldīgai sākās 15. novembrī, bet vācu karavīri bija nostiprinājušies vairākās mūra ēkās – viena no tām bija Baltijas skolotāju semināra ēka – un latviešu spēkiem nebija artilērijas un trūka granātu, tādēļ vācu karavīrus no pilsētas neizdevās padzīt un latviešu spēki pretinieka pienākošo papildspēku dēļ bija spiesti pilsētu atstāt.

Gadu gaitā mainījušies ēkas tiešie saimnieki, bet tā vienmēr bijusi un joprojām ir mācību iestāde. 20. gadsimta 30.–60. gados ēkā atradās Kuldīgas Valsts ģimnāzija, kas 1940. gada 15. jūnijā tika pārdēvēta par Viļa Plūdoņa ģimnāziju. Padomju okupācijas laikā tā tika pārsaukta par Kuldīgas Valsts vidusskolu. Vidusskola šajā ēkā atradās līdz 1964. gadam, kad to pārvietoja uz jaunuzceltajām telpām, kur mūsdienās atrodas Viļa Plūdoņa Kuldīgas vidusskola.

Pēc 1964. gada Baltijas skolotāju semināra ēkā atradās Kuldīgas pamatskola, ko 1977. gadā pārcēla uz tagadējās Kuldīgas Centra vidusskolas telpām. Pēc tam ēka tika nodota pionieru namam, atvēlot tajā telpas arī ražošanas apmācības kombinātam un izglītības muzejam. 1989. gadā ēkā sāka darboties Kuldīgas 78. arodvidusskola, ko 2008. gadā pārdēvēja par Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma profesionālo vidusskolu, bet mūsdienās tur atrodas Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikums.

Fotogrāfijā redzama Kuldīgas Valsts ģimnāzija 1938. gada 18. novembrī.

Fotogrāfija KNM 37.027 no Kuldīgas novada muzeja krājuma.

Adatu fabrika (Liepājas iela 37)

Ēka Liepājas ielā 37 kādreiz ietilpa Simona Hiršmana adatu fabrikas ēku kompleksā. S. Hiršmana fabrika 19. gadsimta pēdējā ceturksnī bija viena no nedaudzajām adatu ražotnēm visā Krievijas impērijā un plaši eksportēja savu produkciju. 20. gadsimta sākumā fabrika darbību pārtrauca, un 1907. gadā zemesgabals ar visām ēkām nonāca pilsētas pašvaldības īpašumā. 1911. gada 29. septembrī uz ēku, kas atrodas Liepājas ielā 37, tika pārcelts Kuldīgas pasta kantoris.

Grāmatā “Kuldīga. Arhitektūra un pilsētbūvniecība” teikts, ka šī ēka Liepājas ielā ir viena no staltākajām Kuldīgas eklektisma stila celtnēm. Tā celta 19. gadsimta 70. gados. Tā pirmoreiz atzīmēta Kuldīgas 1879. gada plānā. Celtnes novietni ielu krustojumā uzsver slaids četru stāvu tornis, kas līdz 1932. gadam, kamēr ēkā atradās pasta kantoris, kalpoja telegrāfa vajadzībām.

Torni vainago gotisku formu dzeguļi, un mākslinieciskajā izteiksmē tas sasaucas ar 19. gadsimtā populārajiem neogotiskajiem torņiem pie muižu pilīm. Ēkas fasāžu arhitektūra ar daudzajām starpdzegām un apaļloka arkām pārsegtajām logailām kopumā ieturēta neorenesanses valodā. Ēkai sākotnēji bijuši divi stāvi, un virs apmetumā imitētajiem stūru rustojumiem pacēlušies dzeguļoti pinakļi.

Celtnei ir gaiteņa tipa plānojums, kas publisko ēku arhitektūrā tika ieviests 19. gadsimta vidū. No gaiteņa uz ielas pusi kārtoti reprezentatīvie darba kabineti, bet uz sētas pusi – pakārtotas nozīmes telpas. 20. gadsimta otrajā pusē ēkai uzcelts trešais stāvs eklektisma stila fasādei tuvā formu valodā.

Mūsdienās Adatu tornī izvietota ekspozīcija, kas iepazīstina ar torņa vēsturisko attīstību, adatu izgatavošanas un izmantošanas vēsturi, adatas nozīmi, tās ietekmi medicīnā, mūzikā, ģeogrāfijā un apģērbu izgatavošanā.

Fotogrāfijā redzams pasta-telegrāfa kantoris Kuldīgā, Liepājas ielā. Kantoris te atradies līdz 1930. gadu sākumam, kad Kuldīgas cietums Liepājas ielā pārbūvēts par pasta ēku. Ēkai 1970. gados uzbūvēts 3. stāvs.

Fotogrāfija KNM 2008 no Kuldīgas novada muzeja krājuma.

Pasts (Liepājas iela 34)

Ēka ir bijušais arestantu darba nams jeb cietums – tagadējā ēka Liepājas ielā 34. To uzcēla 19. gadsimta 70. gados. Līdz tam telpas cietuma vajadzībām tika īrētas, taču tās nebija piemērotas droši apsargātai arestantu turēšanai.

Kuldīgas virstiesa, tiesa, apgabaltiesa un Maģistrāts vidēji gadā arestēja 72 personas, neieskaitot izbēgušos, taču cietumam izmantotajās telpās, kas atradās Kaļķu ielā, varēja izvietot ne vairāk kā 40 arestantu.

1869. gadā Kurzemes guberņas valdes jaunākais arhitekts N.Gusēvičs esošo cietuma telpu apskatē konstatēja ievērojamus trūkumus. Gadu vēlāk viņš izstrādāja cietuma pirmā stāva pārbūves un otrā stāva izbūves projektu. Nav zināms, vai projekts tika realizēts. Šajā laikā cietums atradās blakus pareizticīgo baznīcai.

No 1852. līdz 1870. gadam telpas cietumam tika nomātas no Kuldīgas ebreju tirgotājas Blūmes Meiersones (Bluhme Meyerson). 1867. gadā tika nolemts no viņas brāļa Semjuela Tīcnera nomāt malkas laukumu, uz kura varētu celt arestantu darba namu. 1870. gada 5. februārī īpašuma lietas mantoja viņa dēls – medicīnas doktors Ādolfs Tīcners.

Sākotnēji 19. gadsimta 70. gados celtā ēka bija vienkārša sarkano ķieģeļu divstāvu mūra celtne. 1932. gadā pēc arhitekta Dāvida Zariņa projekta ēkā veikti plaši remontdarbi, to pielāgojot Kuldīgas pasta, telefona un telegrāfa kantora vajadzībām. Mūsdienās ēkā vēl joprojām atrodas pasts, kā arī Kuldīgas primārās veselības aprūpes centrs.

Fotogrāfijā redzama Kuldīgas pasta-telegrāfa kantora ēka 1934. gada 18. novembrī.

Fotogrāfija KNM 38.061 no Kuldīgas novada muzeja krājuma.

Kuldīgas pilsētas slimnīca (Kalpaka iela 2 un 4)

Ēka celta 1910. gadā. Kalpaka iela izveidota 20. gadsimta sākumā, bet pirms tam tā nosaukta Krievijas caru dinastijas Romanovu vārdā (Романовская улица). Ēkas mūsdienu adrese ir Kalpaka iela 2 un 4. Slimnīcas fasādes kopumā atturīgajā arhitektūrā atspoguļojas ap 1910. gadu modē nākušā neoklasicisma stilistika. Blakus esošo palīgēku ar galveno ēku savieno mūrēti vārti.

20. gadu beigās slimnīcas ēku pārbūvēja. Projektu apstiprināja 1929. gada 3. augustā. Ielas fasādē tika izmainīta ieejas durvju atrašanās vieta, izveidojot plašāku ieejas vestibilu, un jumtā izbūvētas jaunas lukarnas. Lielākas pārmaiņas skāra iekštelpas. Tika uzceltas divas jaunas kāpņu telpas, un plānojumu pārveidoja tā, lai ārstniecībai paredzētās telpas vairs nebūtu caurstaigājamas. Toreiz vienā telpā izguldīja diezgan daudz slimnieku – 38 kvadrātmetru lielajās palātās bija paredzētas desmit gultasvietas. Arī jaunās operāciju istabas platība bija vien 38,5 kvadrātmetri. 1937. gadā slimnīcā bija 60 gultasvietu. Pilsēta algoja divus ārstus, un kopējais gada budžets bija 83945 lati. Tika pārbūvēta arī patoloģiskā nodaļa un saimniecības ēka, taču to arhitektūrā būtiskas izmaiņas netika ieviestas.

Ilgu laiku slimnīcas ēkas bija pamestas, taču šobrīd Kalpaka ielā 2 un 4 top Latvijas Mākslas akadēmijas Kuldīgas filiāle.

20. gadsimta 30. gadu fotogrāfijā redzama Kuldīgas pilsētas slimnīca Kalpaka ielā 2 un 4.

Fotogrāfija KNM 17.776 no Kuldīgas novada muzeja krājuma.

Dzīvojamā ēka (Piltenes iela 1)

Fotogrāfijā redzamās ēkas arhitektūra uzskatāmi atspoguļo 20. gadsimta 20. gadu nogalē uzplaukušās Modernās kustības jeb funkcionālisma formu valodu. Ēkai ir kubisks būvapjomu salikums un horizontālās lentēs kārtotas logailas. Šo ēku savai piecu bērnu ģimenei kopš 1933. gada pamazām, iespēju robežās cēlis Juris Gailis. Celtnes neapmestie pamati samūrēti no plēstiem granīta laukakmeņiem, starpas starp tiem pildītas ar mazākām šķembām, bet pamatu stūri mūrēti no silikātķieģeļiem. Sienu ķieģeļi izgatavoti uz vietas no smilšu un cementa maisījuma. Atbildību par projekta pareizību uzņēmies būvtehniķis E. Groskaufmans.

Fotogrāfijā – skats uz tagadējo Piltenes un Aploku ielas krustojumu 1930. gadu beigās un 1940. gadu sākumā.

Fotogrāfija KNM 16.461 no Kuldīgas novada muzeja krājuma.

Stacijas ēka (Stacijas iela 2)

Dzelzceļa stacija bija viena no ievērojamākajām 30. gados uzceltajām publiskajām ēkām Kuldīgā. Tā būvēta pēc būvinženiera Jāņa Šarlova projekta un nodota ekspluatācijā 1936. gada rudenī. Būvniecība izmaksājusi 89 470 latu.

Liela vērība tika pievērsta stacijas telpu racionālai izmantošanai un modernām labierīcībām. Stacijā tika ierīkota centrālā apkure, automātiskā ūdensapgāde, savukārt dzelzceļa darbiniekiem tika nodrošinātas gaišas darba istabas. Darba telpas bija savienotas ar stacijas ēkai cieši līdzās piebūvēto bagāžas noliktavu. Pasažieru ērtībām bija pieejama plaša uzgaidāmā telpa un bufete – tolaik neatņemama dzelzceļa staciju sastāvdaļa.

No 20. gadsimta 60. gadiem līdz 2010. gadam vēsturiskajā stacijas ēkā atradās Kuldīgas autoosta.

Fotogrāfija KNM Plg. 3703 no Kuldīgas novada muzeja krājuma.